Mūsu konstruētā vide ar tās tiešo, ikdienišķo iespaidu uz cilvēkiem un pastāvīgo transformāciju, izmantojot un pārizmantojot, ir kolektīvi izstrādāts projekts. Tas ietver ļoti atšķirīgas un dažreiz konfliktējošas loģikas. Problēmām, kas saistītas ar cilvēku dažādajām perspektīvām un pieejām, būs svarīga loma vispārīgajā izmaiņu procesā 21. gs. arhitektūrā. Datorterminoloģija ir daudz aizņēmusies no arhitektūras disciplīnas; šeit mēs atgriezeniski aizņemamies dažas analoģijas no datoru pasaules, lai mēģinātu iedomāties, kā varētu notikt arhitektūras attīstība.

Tradicionāli par arhitektūru domā kā par aparātu: statiskas sienas, jumti un grīdas, kas mūs aptver. Atšķirīga pieeja ir iedomāties arhitektūru kā programmu: dinamiskas un efemēras skaņas, smaržas, temperatūras, pat radio viļņi mums visapkārt. Kāds var ievērot arī sociālās infrastruktūras, kas caurvij mūsu konstruētās telpas neredzamo pamatu. Turpinot šo analoģiju arvien tālāk, mēs varam domāt par arhitektūru vispār kā par ‘’operētājsistēmu’’, kurā cilvēki rada paši savas programmas telpiskajai mijiedarbībai.
Arhitektūras dizains, kas uzsver ‘’elastīgo telpu’’ pār ‘’stabilo telpu’’ nedaudz līdzinās ‘’programmatūras’’ dizainam iepretim ‘’aparatūras dizainam’’ datorterminoloģijā, kur ‘’aparatūra’’ attiecas uz fizisko mašīnu un ‘’ programmatūra’’ attiecas uz programmām, kas iedarbina mašīnu. Arhitektūras kontekstā, tehnoloģija tiek izmantota, lai liktu cilvēkiem mijiedarboties, un mijiedarboties cilvēkiem ar viņu telpām. Ja mīkstā, elastīgā telpa rosina cilvēkiem pašiem kļūt par savas vides radītājiem, tad cietā, stabilā telpa piedāvā struktūru šo mijiedarbību iedarbināšanai. Arhitektūras operētājsistēmas ideja balstās uz sistēmu konstrukciju, kas abas tās integrē. Viens operētājsistēmas modelis, kas daļēji atbilst arhitektūrai (jo telpas dizains vienmēr ir sastrādāšanās process), ir atvērtā koda sistēma.
Telpas dizaineris ir ikviens un mēs visi izmantojam mūsu telpas un interfeisus atšķirīgi. Mēs līmējam pie sienām plakātus, krāsojam tos gaiši zilus vai oranžus, izvietojam istabās mēbeles, mīlējamies virtuvēs, lietojam savas ‘’guļamistabas’’ kā ‘’birojus’’ , izpildām operu ārijas dušā, izspricējam tualetēs dažādas smaržas un izmantojam kāpņu telpas strīdiem, spēlēm un mīlai. Pēdējā laikā mēs arvien vairāk, šķiet, varam veikt savu māju celtniecības un uzlabošanas darbus, neizmantojot arhitekta pakalpojumus. Tomēr lielākā daļa cilvēku nedomā par sevi kā par kādu, kas ir spējīgs ‘’projektēt’’.

Pat arhitektu konstruētās vidēs tehnoloģiskā attīstība zem jautājuma zīmes liek pašu arhitekta lomu kā tādu, jo lietotājam un videi atbildoši mehānismi ļauj pašiem cilvēkiem ieņemt pirmo vietu pašiem piederošo telpu konfigurācijā (t.i. projektēšanā). Vienkāršākā šādu mehānismu forma ir termostats, kas regulē temperatūru atbilstoši mūsu prasībām; jaunākas sistēmas, kas ļauj mainīt krāsu, tekstūru, plānojumu, kā arī sienu un citu sistēmu caurspīdīgumu, ar ko saprot cirkulāru ‘’konversācijas’’ procesu kāda cilvēka vidē, skaidri parādījušas, ka arhitektiem vairs nav prioritāte cilvēku kustību un ilgu robežu noteikšanā. Tad ko īsti arhitekts dara?

Ja arhitekts konstruē interakcijas sistēmas, tad arhitektūras (kas eksistē tikai lietošanas momentā) radīšana ir lietotāja rokās. Arhitektūras projekts, izjūtu horeogrāfijas, var piedāvāt metaprogrammas, kuru ietvaros cilvēki konstruē paši savas programmas. Datoros ‘’operētājsistēma’’ ir programma (kā Unix, Windows NT vai MacOS X), kas atļauj datoram darboties pamatlīmenī un kas kalpo kā platforma, uz kuras var darboties citas programmas. Attiecinot šo analoģiju uz arhitektūru, telpiska operētājsistēma piedāvā struktūras daudzu arhitektūras programmu attīstībai. Šajā koncepcijā cilvēki ir paši savu telpu dizaineri – arhitekti projektē vienkārši metasistēmas.

Mijiedarbības sistēmas sapludina nošķīrumu starp auditorijām un izpildītājiem; lietotājiem un dizaineriem; iedzīvotājiem un arhitektiem, kā arī paver kreatīvas iespējas plānotajai telpai, plānotiem notikumiem un plānotām situācijām. Tās arī izvirza jaunus uzdevumus dizaineru sociālajai lomai, piedāvājot metasistēmas, kas palīdz attīstīt individuālo kreativitāti un rosina cilvēkus veidot pašiem savu telpisko programmu horeogrāfiju, projektēt pašiem savas telpas un izgudrot pašiem savas loģikas. Mēs šaubāmies, pirms konstruēt operētājsistēmas, kas veicinātu kreativitāti, ja nepievienojam tālāk preskriptīvas kontroles slāņus.

‘’Atvērtais kods’’ programmatūras universā attiecas uz tāda veida pirmkodu (ar kuru konstruēta un būvēta programmatūra), kas pieejams visiem; tas ir, tiek brīvi izplatīts, kamēr vien paliek tikpat atvērts; tas pieļauj modifikācijas un atvasinājumus, kamēr vien rezultāts arī paliek atvērts; tas nav diskriminējošs; te iespējams likt klāt un stiķēt, netraucējot pamatdarba integritāti; un tas ir tehnoloģiski neitrāls.

Līdzīgi atvērtā koda arhitektūra prasa struktūru, kurā vairs neeksistē atšķirības starp ‘’tiem, kas plāno’’ un ‘’tiem, kas izmanto’’, bet tā vietā nāk dalības sistēma, kas veicina konstruētā projekta nepārtrauktu ‘’stiķēšanu’’ un ‘’radīšanu’’. Šāda arhitektūra ir tuva nīderlandiešu mākslinieka, arhitekta un situacionista Konstanta (Constant) vīzijām viņa Jaunās Bābeles projektā. Šajā masīvajā pētījumā viņš secinājis, ka ikviens ir mākslinieks savu telpu, notikumu un dzīves plānošanas un konstruēšanas ziņā. Viņa projekts piedāvāja globālu struktūru, ko tās iedzīvotāji pastāvīgi būvētu un pārbūvētu, struktūru, kura izmēra ziņā būtu atšķirīga, tā kā atšķirtos cilvēku grupas, kas piedalījušās tās veidošanā un dažāda veida izmaiņās. Viņš mazināja plaisu starp mākslas praksi un arhitektūras praksi un pasvītroja sakaru starp mākslas baudījumu un arhitektūras baudījumu. Tomēr projekts izvirza svarīgu jautājumu: ja ikviens ir mākslinieks, un viss ir māksla (lasi: arhitektūra ), vai tas nenozīmē, bez atšķirības, ka nekas nav māksla?
Atvērtā koda kustība programmatūras jomā dod mums pieeju tam, kā atrisināt šo mīklu – tā piedāvā sistēmu, kas ir teorētiski pietiekami atvērta, lai ikviens varētu pieslēgties, bet praksē nenozīmē, ka katrs ir programmētājs. Joprojām eksistē tādi, kas pievienojas sistēmai, jo tā izvirza par uzdevumu būvēt jaunu kodu, un tādi, kas iesaistās atvērtā koda kultūrā bez vajadzības dot savu ieguldījumu izbūves procesā. Līdzīgi, lietojot atvērto kodu attiecībā uz arhitektūru, tas nozīme, kolaboratīvu demokrātisku projektu, kas eksistē laikā un telpā: arhitektūru, ko, to lietojot, rada cilvēki - kā darbu, sarunu vai ķermenisku plūsmu -, kas tālāk turpina visu arhitektūras sistēmas dzīvi, vai tā būtu celtniecība vai arī kāda cita arhitektūras situācija.

Industriālā dizaina teorētiķis Entonijs Dinns (Anthony Dunne), runājot par, kā viņš tos sauc, ‘’postoptimālo priekšmetu’’ dizainu, saka: ‘’visgrūtākais uzdevums elektronisku objektu dizaineriem tagad ir nevis tehniskā un semiotiskā funkcionalitāte, kur izpildījuma optimālie līmeņi jau ir sasniedzmi, bet metafizikas, poētikas un estētikas līmenī, par ko vēl ir maz pētījumu’’ (Hertzian Tales). Ja mēs secinām, ka šādas sistēmas arhitektūrā varētu attieksties uz konstruēto telpu praktiskajām un funkcionalajām prasībām, tad skaistais dizainā nāk no to ļaužu poētikas, kas lieto/pielieto un pārveido to. Sistēma, kas ļauj cilvēkiem radīt pašiem savas telpas un kolektīvi būvēt sociālo telpu – šāda sistēma būtu vairāk konceptuāli ‘’atklāta’’.

Atvērtā koda arhitektūrai ir vairākas pamatpazīmes:
1. Dizaineri – dalībnieki: kur tie, kas piedalās, vienlaicīgi ir arī tie, kas plāno sistēmu.
2. Kontroles sistēma, kurā cilvēks atļaujas piedalīties, lai paplašinātu struktūru: piemēru var atrast datorspēlēs, kas piedāvā moduļus gala lietotājiem, lai tie kodētu un radītu savas, dažreiz jau pirmsākumos atšķirīgas spēles versijas.
3. Horeogrāfijas atvērtība: grupas instrukcijas, kas interpretētas un modificētas kā dalībniekiem – individuāli vai kolektīvi - nepieciešamas. Lai sāktu, kreativitātes attīstīšanai jānosaka robežas; tas nenozīmē, ka tās nevar tikt pārkāptas. Tās tiek nospraustas kā atskaites punkti, nevis iepriekš definētas robežas.
4. Atkalapgūšana: kur eksistējošās telpas, objekti un darbības ir gan degviela, gan katalizators tālākai kreativitātei.
5. Dizaina problēmu sadalīšanas kapacitāte: katram ir atšķirīgas prasmes un bieži problēma prasa risinājumu, ko piedāvāt var tikai kāds cits. Tīkla pasaules piemērs, lazyweb.org, rāda, cik svarīgi atvērtā koda radīšanas/ražošanas modeļā uzturēšanā ir, lai katram būtu tehniskās iespējas.

Pavisam drīzā nākotnē atvērtā koda arhitektūra prasīs spert divus dažādus soļus. Pirmais būs -- attīstīt infrastruktūras, kas ļautu ‘’neprofesionāliem’’ dizaineriem tuvāk piedalīties projektēšanas un konstruēšanas procesā. Zināmā nozīmē tas jau notiek, kā to rāda pašbūvēšanas tendence.

Tomēr ‘’profesionālie’’ arhitekti var izdarīt daudz vairāk, lai atvieglotu pāreju. Pragmātiski runājot, viņiem ir iespēja šajā pakāpē piedalīties diskusijā, kas notiek ar mērķi padarīt iespējamu un stimulēt labu celtniecības projektu rašanos un sadarbības praksi. Tas var notikt praktiskajā līmenī kā arvien plašākas piedalīšanās prakse šajā industrijā; tomēr tas var notikt arī teorētiskajā diskursā, kur jāatver pašas idejas un koncepcijas, kas stāv aiz arhitektūras.

Otrs būtu piemērot zināšanas par telpisko plānošanu tādas struktūras formulēšanai, kurā citi cilvēki varētu apzināti projektēt telpas. Šajā statusā arhitekti varētu rosināt atziņu, kas ir ‘’labs’’ un kas – ‘’slikts’’ dizains, ja var apgalvot, ka šāda atšķirība eksistē. Un atkal šo soli var spert prozaiski tieši pašreiz eksistējošajā industrijas praksē; tomēr ir nepieciešams arī paplašināt teorētisko diskursu par to, kā ‘’projektēt projektu’’. Telpas operētājsistēma atzīst, ka jau tagad katrs ir dizaineris: ar šo soli ir vitāli svarīgi nodrošināt to, lai arhitekti nekļūtu vienkārši par citu metasistēmu, kas ‘’objektīvi’’ kontrolē procesus no augšas. Tiem būtu jākļūst nevis par vadītājiem, bet vispirms par iespējas radītājiem vai sadarbības partneriem.

Arhitektūras loma pakļauta ievērojamām pārmaiņām, jo cilvēki paši interpretē, piemēro, konstruē un jaunā veidā izmanto telpu atbilstoši savas loģikas struktūrām. Patiesi atvērta arhitektūra neeksistē bez cilvēkiem, kas apdzīvo, ieņem, uztver, mijiedarbojas un sarunājas ar to. Rezultātā rodas telpas, kas vairs ne tikai atļauj cilvēkiem atbildēt viņu pašu veidā, tādējādi tie patiesībā bagātina šīs telpas. Kad cilvēki kļūst paši savu telpu arhitekti (lietojot tās) vai paši savu interfeisu attīstītāji, vārdi ‘’arhitektūra’’ un ‘’interfeiss’’ pārtrauc būt vienkārši lietvārdi: tie kļūst par darbības vārdiem. Tāda veida arhitektūra ir eksplicīti dinamiska, tā ir pāreja, kas ‘’atvērtā koda’’ telpas dizaineriem paver poētisko iespēju bagātību.

Mēs zinām, ka arhitektūra ir politiska. Un mēs zinām, ka cilvēki paši veido arhitektūru, to izmantojot. Tagad uzdevums ir balansēt atšķirības tehniskajās zināšanās, pieejā tehnoloģijām un tieksmēs pēc pašapmierinājuma, kas ir dažādiem cilvēkiem, lai varētu radīt dzīvotspējīgi demokrātisku telpu (visās nozīmēs). Vai visas arhitektūras sistēmas ir kontroles metasistēmas? Atvērtais kods un līdzīgi kolaboratīvā dizaina procesi nozīmē, ka ir iespējami arī citi attīstības ceļi.