 |
||||||||||||||||||||||||||||
|
||||||||||||||||||||||||||||
|
||||||||||||||||||||||||||||
TĀ NAV ATKAL JAUNA BEZVADU TĪKLU UTOPIJA -- ATTĪSTOT SOCIĀLOS PROTOKOLUS BRĪVAJIEM TĪKLIEM
Armīns Medošs(Šis raksts tapis lekciju cikla ‘’Bezvadu utopija’’ rezultātā, kuru lasīju Novi Sadā, Zagrebā, Bāzelē, Berlīnē un Plimutā.)
Radioviļņu atklāšana un to potenciāla izmantošana komunikācijā pirms vairāk nekā 100 gadiem stimulēja konkurējošu bezvadu utopisko vīziju uzplaukumu – komerciālistu veiksmju versija par globāliem monopoliem, viltīgas piramīdveida akciju tirgus shēmas un milzum daudz sliktas informētības spekulāciju presē, solot privāto komunikāciju brīvību, ideja, ka komunikācija sekmē demokrātiju un tādējādi ved uz labāku un taisnīgāku pasauli (liberālistu, sociāldemokrātu un sociālistu versija); līdzīgu, bet utopiskāku modeļu idejas nekā Teslas sapnis par brīvu (bezvadu) enerģijas piegādi (inženieru utopija); dzejnieku un mākslinieku futūristiskās vīzijas kā Hļebņikovam un Marineti, kuri domāja, ka radioviļņiem piemīt psihotropas īpašības un tos var izmantot, lai tieši ietekmētu prātu (mākslinieciskā utopija).
Lielākā daļa futūristisko māksliniecisko bezvadu sapņu 20. gadsimta sākumā atgādināja totalitārās sistēmas, ar kurām šie mākslinieki bija saistīti. Māksliniekam kā elites loceklim valsts atļauj translēt radiopārraides, vienlaicīgi sasniedzot visus iedzīvotājus. [1] Tikai daži domātāji saskatīja problēmu šajā komunikāciju modelī „viens -> daudziem”. Vācu dramaturgs un komunists Bertolds Brehts redzēja radio kā divvirzienu komunikāciju mediju. Valters Benjamins darbā ‘’Autors kā ražotājs’’ izvirzīja rakstniekiem prasību sniegt palīdzību tādu mehānismu radīšanā, kas ļautu arī citiem kļūt par rakstniekiem.
Nav grūti pamanīt, kā 100 gadus vēlāk bezvadu tehnoloģijas atkal iedvesmo spēju utopismu komerciālajā jomā. Komunikāciju tehnoloģiju industrija liela ātruma mobilās platjoslas komunikāciju (3G vai UMTS) ieviešanu uzlūko kā potenciālu glābiņu pēc smagajiem triecieniem, ko šis sektors pārcieta, sabrūkot jaunajai ekonomikai. Izaicinājums šiem komerciālajiem sapņiem ir tāds jēdziens kā ‘’brīvie tīkli’’ – neatkarīgi bezvadu kopienu tīkli, kurus veido un uztur to lietotāji. Brīvie tīkli ir inženieru utopija, kurā ietilpst idejas, kuras var aprakstīt kā interneta egalitārismu (vērtības un ideāli, kuri aizgūti no agrīnajām pirmsprivatizācijas interneta idilliskajām versijām) un informācijas ētiku (jēdziens balstās uz ‘’hakeru ētiku’’, kur hakeris ir pozitīvs apzīmējums – kāds, kurš aktīvi strādā ar digitālajam tehnoloģijām pēc DIY (dari-pats) filozofijas principa). Mākslinieki atklāj elektromagnētiskos viļņus kā materiālu un mākslas mediju un arvien vairāk pārslēdzas uz Benjamina piedāvāto modus operandi (darbības veidu). Tā vietā, lai tiektos izpaust savu subjektivitāti, viņi mēģina radīt komunikāciju sistēmas un sadarbības platformas. [2]
Starp šiem abiem bezvadu bumiem, kurus šķir apmēram 100 gadi, pasaulei bija kaut kā jāsamierinās ar radio un televīzijas un gadsimta gaitā ar vēl daudz nepielūdzamāku inovāciju plūsmu ieviešanu informācijas apstrādes un pārraidīšanas tehnoloģijās. [3] Ar to nepastāv nolūks, ka abi bezvadu bumi ir viens un tas pats, bet ieraudzīt, vai pastāv līdzības to attīstībā un labāk izprast, kā jaunās tehnoloģijas ietekmē sabiedrību un kā tās izmainās sabiedrības ietekmē. Viena no šī raksta premisām ir vēlme attālināties no spekulatīvās mediju teorijas un radīt skaidrāku analīzes un aprakstīšanas valodu, kas balstītos šeit apspriesto mediju materiāla un struktūras īpašībās.
Viens no šāda veida kritiskā karkasa stūrakmeņiem ir atziņa, ka vienmēr jāievēro tīkla topoloģija. Ar šo terminu var aprakstīt gan fizisko tīkla izkārtojumu (kā savienojas tā mezgli un malas), gan organizācijas sociālo modeli (kā sociālajā sistēmā tiek nodoti vēstījumi, kuros ir iesaistītas varas struktūras, komandkontroles un atbildes mehānismi). Arī komunikācijas mediju fiziskais materiāls un tehnoloģiskās īpašības ir svarīgi faktori, kurus būtu rūpīgi jāizpēta. Tie ietver fizikas likumus (elektromagnētiskie viļņi) un informātiku (protokoli, kas vada komunikāciju digitālajās un elektroniskajās sistēmās). Šajā ziņā ir nozīmīgi vispirms ievērot pieeju, ko izvēlējušies inženieri, attīstot šos tīklus, un aplūkot tos kā daudzslāņainu protokolu kaudzi (TCP/IP,OSI referenta modelis). Katram slānim protokolu kaudzē ir atšķirīgas funkcijas – savienojumu nodrošināšana, bitu transportēšana, vēstījumu veidošana no bitiem, vēstījumu sakopošana un virzīšana ‘’satura’’ un ‘’mediju’’ tipos –, un katrs no tiem ir iesaistīts atšķirīgā politiskās ekonomijas un sociālajā kontekstā.
Mediju teorija, mediju pētījumi un mediju mākslas kritika līdz šim tiekusies neievērot tehnisko bāzi un zināmā mērā arī mediju politisko ekonomiju un tagad rodas aizdomas, ka par to nāksies samaksāt. Tā kā liela daļa uzskatu ir spekulatīvi, pievēršoties tikai satura slānim un tā simboliskajiem lietojumiem, tas vienkārši kļūst nesvarīgi, kamēr zeme zem viņu kājām turpina slīdēt prom, jo spēkus, kas uz to iedarbojas, viņi nav pat mēģinājuši izprast.
Runājot par politisko ekonomiju un šajā kontekstā, es to attiecinu uz īpašumtiesībām un to nozīmei. Atbilstoši tīkla komunikāciju daudzslāņu modelim, īpašumtiesību jautājumi attiecas uz fizisko slāni (kam pieder mašīnas un kabeļi), loģisko slāni (brīvi runājot, ne tikai OSI – programmu un standartu, kas nodrošina komunikāciju, intelektuālās īpašumtiesības) un pielietojuma un satura slāni (kam pieder kanāls, kam pieder saturs). Vēl viens svarīgs komunikāciju medijus aptverošās politiskās ekonomijas elements ir to reglamentēšana gan iekšēji (pašreglamentācija), gan ārēji (telekomunikāciju likumi un raglaments, spektra reglaments). Kad esam izpratuši šos slāņus, varam pāriet pie kompleksākiem sociālajiem slāņiem – kā tīkli tiek iestrādāti sabiedrībā un kā mēs konceptualizējam tehnoloģiju. Tomēr vispirms mums labi jāiepazīst paši pamati.
Pirmā bezvadu buma naivitāte ap 1910. gadu, laikam ejot, drīz saņēma sodu. Relatīvi vieglais raidīšanas licences iegūšanas ceļš ASV noveda pie frekvenču kariem pēc I Pasaules kara, kad dzīvotspējīgs kļuva komerciālais radio. Stacijas mēģināja izslēgt konkurējošo staciju signālus, ceļot stiprākus raidīšanas torņus un raidot jaudīgākus signālus to blakus frekvencē. Tas piespieda valsti drīz vien reaģēt un izveidot radiospektra valsts reglamentētu sistēmu [4]. Totalitārisma trieciens bezvadu utopismam 20. gadsimta 20. un 30. gados uzskatāmi parādījās, kad Vācijā lielāku varu ieguva nacisti, kuri bija iecienījuši radio kā propagandas mediju ar ‘’Der Volksempfänger’’. Pēc II Pasaules kara šie draudi – no vienas puses totalitārisms, no otras – bezvadu brīvā tirgus anarhija – radīja pēckara vienprātību attiecībā uz bezvadu raidīšanas reglamentu, kurš daudzus gadus palika uz nemainīgs, līdz sākās liberalizācija un deregulācija.
Vienprātība valdīja par to, ka nesējfrekvences medija – elektromagnētisko viļņu – izmantošanu sabiedrības interesēs jāregulē valstij. Dažas spektra daļas tika rezervētas ekskluzīvai valsts iestāžu izmantošanai (ātrās palīdzības dienestiem, armijai) un citiem priviliģētu licenču īpašniekiem (valsts medijiem, radio un TV, gaisa satiksmes kontrolei). Saskaņā ar valsts atbalstīto modeli regulēts tika arī satura slānis. Daudzās valstīs radās pusneatkarīgs nacionālais raidītājs – pietiekami neatkarīgs, lai varētu pretoties tā brīža valdības atklātajām manipulācijām, bet kā sabiedriskais raidītājs savā darbībā tas pakļāvās parlamenta un raidīšanas komisiju rakstītajiem noteikumiem. Privātā telekomunikācija (kas ilgu laiku bija telefona sinonīms) bija ekskluzīva valsts monopola kompāniju sfēra, kurām bija saistības ar “universālajiem pakalpojumiem”.
Eiropas pēckara vienotība sāka pajukt, kad pēc 70. gados pārciestā naftas cenu šoka parādījās neoliberālā ‘’deregulācijas’’ politika. Pieeja gaisa viļņiem tika garantēta privātajām radio un televīzijas kompānijām, un pakāpeniski tika privatizētas valsts monopola telefona kompānijas. Tādējādi jaunajiem paralēli eksistējošajiem valsts un privātajiem komercializētajiem medijiem no kreisās puses uzbruka brīvo mediju kustības, kuras sāka parādīties 20. gadsimta 60. gados pret Vjetnamas karu vērsto protestu un studentu protestu laikā. Kad 90. gadu sākumā privātai lietošanai pirmoreiz tika atvērta pieeja internetam, šie pavedieni uz brīdi likās savijamies. Internets tika uzskatīts gan par nekomerciālā, politiskā aktīvisma un mākslinieciskās intervences Meku, gan par brīvā tirgus ideoloģijas virsotni. Jaunās ekonomikas sabrukums laikam izpostīja daudz mītu un leģendu, kas apvija tīklu, bet nākamās paaudzes mobilie telefoni ir sarūpējuši komerciālistu utopisma atdzimšanu, aizvietojot e-komerciju and m-komerciju.
90. gados bezvadu (mobilais) telefons likās jau kaut kur tepat blakus, taču viss gluži tā nenotika. Bija jāpienāk 90. gadu beigām, līdz mobilais telefons kļuva par patērētājkapitālisma pasaules visiemīļotāko ikonu. GSM modernizācija caur GPRS uz G3 ir jaunās bezvadu revolūcijas dzinējspēks, jauns spekulatīvs bums, uz kuru industrija bija gaidījusi, pēc tam, kad liela daļa industrijas bija izlīdzinājusi pieauguma tempus ap 2001. gada beigām. Šis spekulatīvais bums nebalstās tikai ekonomikā, bet arī cerībā, ka pāreja uz GPRS un 3G iezīmē kaut ko daudz būtiskāku – pāreju uz mobilo tīklu paradigmu. Tiek apgalvots, ka mobilās ierīces kļūs par mūsu galveno piekļuves veidu elektronisko komunikāciju tīkliem. Tam būtu jāietver pāreja no interneta paradigmas ar tās egalitārisma un līdzdalības idejām uz daudz ciešāk kontrolētu mobilitātes paradigmu, kas balstās uz centralizēta tīkla topoloģijas patentētu kontroli. Tā kā kabeļu nodrošinātā interneta pieeja arī tiek modernizēta uz tā saucamo platjoslas pieeju, tad izmaiņas īpašumtiesību struktūrā un piegādātāju laukā nozīmē to, ka draud briesmas brīvībai, ko tīkls reiz solīja un zināmā mērā joprojām nodrošina.
Nav būtiski, ka ‘’brīvība’’, viens no pasaulē vissamocītākajiem jēdzieniem, šajā kontekstā nav jāsaprot kā metafizisks jēdziens un pat ne politiskās filozofijas līmenī, bet pavisam pragmātiski kā hakeru stila brīvība – brīvība piekļūt komunikāciju tīkliem un izmantot tos ar minimāliem ierobežojumiem, dodot iespēju indivīdiem un kopienām lietot šos tīklus tādā veidā, kāds viņiem šķiet vispiemērotākais. Šīs pieejas radikālais libertārisms var būt ierobežots politiskas ideoloģijas nozīmē, tomēr tas pietiekami skaidri nodala šo ideju no abiem dominējošajiem modeļiem – brūkošo valsts īpašumtiesību modeli un privāto korporatīvo ‘’impērijas veidošanas’’ modeli, kurš joprojām turpina attīstīties. [5]
Dažu pēdējo gadu laikā vaļīgi saistītas grupas visā pasaulē sākušas veidot brīvos tīklus – tīklus, kuri pieder un kurus uztur to lietotāji un kuri lielā mērā ir brīvi no valsts un korporatīvās ietekmes. Šī vēl maz pieredzējusī brīvā tīkla kustība nav saskaņota grupa, kampaņa vai stratēģija, bet vēl viena no daudzām, brīva indivīdu apvienība, kuri strādā kopēja mērķa labā, ievērojot dažus brīvi noteiktus principus un ar lielu entuziasmu. Brīvie tīkli mēģina izveidot liela mēroga tīklus, lietojot apvērstu masu pieeju un izmantojot DIY tehnoloģijas (pašdarinātas antenas, lietotu aparatūru, brīvo programmatūru) un par vispiemērotāko organizācijas modeli uzskatot decentralizētu pašorganizāciju. Nav neviena, kurš plānotu un būvētu tīklu. Tā vietā šīs grupas aktivizē pieņēmumu, ka cilvēkiem joslas platums pieder visiem un organiski paplašina tīklus (bez vadiem) savienojot lokālos mezglus.
To var izdarīt ar vairāku tehnoloģiju palīdzību, bet nesen par visiecienītāko tehnoloģiju kļuva 802.11, bezvadu tīkla standartu saime, kuru attīstījis IEEE (Elektrotehnikas un elektronikas inženieru institūts) un kura iekļauta vairākos masveida tirgus tīkla produktos, kā, piemēram, WLAN (bezvadu lokālā tīkla) kartēs un mikroshēmās. Aparatūras cenas dažu pēdējo gadu laikā ir strauji samazinājušās, pateicoties bezvadu tehnoloģiju komerciālajam bumam (starp citiem tā izraisītājiem bija Apple Airport un Intel Centrino). Radio tīkli apvieno divas ietekmīgas tehnoloģijas – tādas inovatīvas bezvadu pārraides tehnoloģijas kā izplatīšanas spektra un datortīklu tehnoloģiju. 802.11 balstās uz atvērtiem standartiem, kas brīvā tīkla kustībai ir nozīmīga priekšrocība. Tas nozīmē, ka brīvā programmatūra, ja protokols ir atbilstoši iestrādāts, var darboties uz gandrīz visām patentētās aparatūras platformām. Tā labi strādā arī ar ievietotām Linux mikroshēmām un vecākiem datoriem, kam uzstādīta kāda no Unix versijām. Tīkls, kas apvieno dažādas platformas, bet ir balstīts uz atvērtiem standartiem, bija interneta panākumu formula, un tagad vēsture atkārtojas ar 802.11.
Sākotnēji 802.11 tehnoloģija tika uzskatīta par lokālo kabeļtīklu aizvietotāju mājās un birojos. Bezvadu pieejas karstās vietas veido lokālo tīklu (LAN) , kuram var piekļūt ar jebkuru iekārtu noteiktā diapazonā ar 802.11 radiokarti vai mikroshēmu. Parasti šāds pieejas punkts piedāvā interneta vārteju vai jau ir savienots ar to. Šis mezgla veids (pieejas punkts plus interneta vārteja) atrodas zvaigžņveida topoloģijas centrā, tas pārvalda visas komunikācijas lokālajā tīklā, savienojot ar interneta nākamo augstāko līmeni, piemēram, ar ADSL (asimetriskās ciparu abonentlīnijas) pieslēguma palīdzību. Šādu uzstādījumu komerciālajā pasaulē dēvē par karsto vietu.
Brīvo tīklu vīzija, kā to apraksta Londonas Consume [6], viena no ideoloģiski visietekmīgākajām grupām, nozīmē balstīšanos uz vienādranga principu, kas pazīstams sākot ar failu koplietojuma tīkliem līdz tīkla komunikāciju pamatā esošajam fiziski materiālajam slānim. Consume grupa 2000. gadā piedāvāja ideju, ka jārada bezvadu režģotais tīkls – plašas izplatības tīkls, kurā katrs mezgls ir savienots ar vairākiem citiem mezgliem un neviens no tiem neieņem centrālu vai priviliģētu pozīciju. Mezglu īpašnieki ir likumīgi neatkarīgi viens no otra un organizē informācijas plūsmu tīklā, ievērojot minimālās Pico Peering Agreement – mezglu īpašnieku struktūras, kura izveido savienojumus un formulē darbības likumus – prasības.
WLAN standartam 802.11b ir divi režīmi – infrastruktūras režīms (Access Points sistēmai) un specializētais režīms (ko sauc arī par vienādranga jeb ‘dators-pie-datora’ režīmu, kas atkarīgs no aparatūras un programmatūras pārdevēja). Ja bezvadu tīkls tiek uzstādīts otrajā režīmā, katru mezglu var savienot ar jebkuru citu mezglu, ja vien tie ir viens otra radiosignālu amplitūdā. Tā kā tīklā nav priviliģētu vietu, katra mezgla funkcijās ietilpst izsūtīt datu paketes, un tas darbojas kā maršrutētājs un interneta vārteja. Tā kā katra mezgla uzdevums ir izsūtīt paketes, visu mezglu radiopārklājums veido vienotu bezvadu mākoni. Datori, kas atrodas šajā mākonī, var izplatīt lielus datu apjomus, kamēr tie šī mākoņa malās vairākos punktos ir pieslēgti internetam. Atbrīvojot no kabeļiem komerciālā interneta malas, īpašnieki un lietotāji brīvā tīkla mākonī atkal pieprasa tiesības pašiem noteikt, kā tiek veikta telekomunikācija.
Consume grupas ideja par lielu, brīvu informācijas mākoni pār Londonu (pagaidām) nav guvusi panākumus. Pašreiz izdevies iegūt simtiem bezvadu kopienu tīklu Apvienotajā Karalistē un vēl tūkstošiem visā pasaulē. Lielākā daļa no tiem darbojas lokālā līmenī, veidojot nelielas bezvadu kopas, kurās cilvēki var dalīties ar failiem, spēlēt spēles vai skatīties video bez kādas iejaukšanās no ārienes. Šādas pieejas pragmātiskā puse ir tāda, ka šie tīkli ļauj efektīvi dalīt joslas platuma izmaksas liela skaita lietotāju starpā. No vīziju puses skatoties, tas ir tikai iesākums. Mazajām brīvo tīklu saliņām būtu jāsaaug kopā un turpmāk bez vadiem jāsavieno arvien pat augošās pilsētu, reģionu, valstu un pasaules daļas. Palielinot apjomus, kopienu tīkli kļūs līdzvērtīgi komerciālajiem joslas platuma piegādātājiem un varēs iegūt lētāku pieeju globālajiem tīkliem. Ilgākā laika posmā joslas platums varētu kļūt bezmaksas vai saprātīgi lēts. Turklāt, kas ir vēl svarīgāk, brīvie tīkli varētu pilnībā izmainīt veidu, kādā tiek piedāvātas telekomunikācijas.
Režģtīkls – nevis kā tīkla tipoloģijas apraksts, bet kā specifiska tehnoloģija [7] – ir radījis kņadu ap mobilo specializēto tīklu. Mobilo specializēto tīklu protokoli tiek uzskatīti par atslēgas momentu no apakšas uz augšu konstruētajā bezvadu utopijā. Ja specializētā tīkla tehnoloģija ir tikusi iekļauta masveida tirgus mobilajos aparātos (piemēram, PDA), katrs, kurš nēsā šādu ierīci, kļūst par staigājošu personālo telekomu. Dinamiska, pašuzturoša programmatūru un datorkontrolēta radio maršrutēšana vienmēr atradīs tuvāko strādājošo mezglu noteiktajā amplitūdā un izmantos to, informācijas nosūtīšanai. Ja šāda pieeja iegūs pietiekamu atbalstu, beigās tā varētu novest pie pasaules bez telekomunikāciju pakalpojumu piegādātājiem un cilvēki patiešām izveidotu tīklu. [8]
Brīvā tīkla paradigma un mobilā platjoslas paradigma, pēc mobilo telekomunikāciju kompāniju ierosinājuma, atrodas pretējās spektra pusēs attiecībā uz visiem galvenajiem faktoriem – tīkla topoloģiju, politisko ekonomiju, to reglamentēšanu un sociālo kontekstu – tās nevarētu atšķirties vēl vairāk.
Piemēram, brīvie tīkli neseko līdzi plūsmai, tie parasti nemēra apmainītās informācijas apjomus, jo tīkls balstās uz abpusēju vienošanos, atļaujot brīvo tranzītu. Mobilo telefonu tīkli mēra pilnīgi visu – informācijas apjomu, tiešsaistē pavadīto laiku, vietu, veiktos un saņemtos zvanus utt. Mobilo telefonu tīkliem ir klasiskā zvaigznes veida topoloģija, ko tie mantojuši no monopola telekomunikāciju kompāniju laikiem. Komutāciju stacijām savienojumu centros ir pilnīga kontrole pār katru tīkla aspektu. Vecais domāšanas veids pasta telefonu un telegrāfu biroju stilā, kas joprojām ir mobilo tīklu īpašnieku kredo, tīkla lietotājus pazemina par patērētājiem. Eksistē tīkls, kas pieder viņiem, jo tas ir viņu īpašums un viņi to uztur, un lietotājiem tiek pārdota pieeja šim tīklam. Varbūt pašos sirds dziļumos viņi pat domā, ka ir visai devīgi, atļaujot kādam izmantot viņu tīklu. Patērētājs tiek uzskatīts par lapu tīkla struktūras koka šaurākajā galā, par kādu, kas lielākoties grib tikai lejuplādēt kādu materiālu.
Brīvā tīkla scenārijā tas ir radikāli mainīts. Lietotājs netiek uzskatīts par strupceļu, kādu, kurš tikai grib nolaupīt citiem joslas platumu, bet gan par pilnībā tīklā integrētu mezglu, kurš dod ieguldījumu kā joslas platuma un satura piegādātājs. Katrs savienojums ir divvirzienu un simetrisks, kas nozīmē, ka informācijas apjomi ielādēšanai un lejupielādēšanai ir vienādi. Brīvā tīkla kustība apgalvo, ka, ja mēs rīkotos pareizi, mēs varētu radīt pārpilnību – maksimāli daudz joslas platumu par minimālu cenu. Joslas platuma deficīts, kā apgalvo daži aktīvisti [9], ir mīts, ko radījusi industrija, lai neļautu sabrukt savam tirgum.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ brīvie tīkli varētu gūt tādus panākumus, ir tas, ka tie darbojas spektra joslā, kam lielākajā daļā industrializēto valstu nav vajadzīga licence. Tas nozīmē, ka noteiktas frekvences var izmantot, neprasot atļauju attiecīgajām iestādēm. 802.11 izmantoto frekvenču spektra deregulācijas panākumi iedvesmoja atvērtā spektra kustību, kas prasa, lai vēl vairāk spektra daļu varētu izmantot bez licences. Jaunā programmatūras kontrolētā radio tehnoloģija (plašs spektrs, ultraplata josla) ļaus bez nepieciešamības pēc valdības stingrās rokas notikt vietēja mēroga mikroregulācijai, kā to apgalvo atvērtā spektra aktīvisti [10]. Pārklāšanās problēmu, kas bija raksturīga 20. gadsimta 20. gadu radio, ar šīm jaunajām tehnikām var novērst, un tādēļ mums būtu pilnībā jāpārdomā veids, kā tiek reglamentēta spektra izmantošana.
Mobilo telefonu industrija kliboja augsto licenču cenu dēļ, kas kompānijām bija jāmaksā, kad spektrs jaunās ekonomikas buma uzplūdos tika izpārdots. Spektra izpārdošana iezīmēja ļoti atšķirīgu pieeju – spektrs kā prece tika pārdots tam, kas solīja vairāk. Ar jau nokavēto 3G startu daudzās Eiropas valstīs, pastiprinās komerciālais spiediens uz kompānijām. Spēles mērķis ir maksimizēt vidējos ieņēmumus no lietotāja. Mobilais bizness ir robežkapitālisms, kas atkal, ņemot vērā katru patērētāja iegribu. Daudzi dažādi modeļi, pakalpojumi un cenu plāni tiek radīti dažādām cilvēku gaumēm, prioritātēm, ienākumiem un dzīves stiliem. Šajā sacensībā palielināt vidējos ieņēmumus no lietotāja telefoni tiek līdz ūkai pārblīvēti – to zvanā ir ‘”īstas” skaņas, tie var lejupielādēt, uzglabāt un spēlēt mūziku, uzņemt bildes un pat video. Daļa no šīs kampaņas, lai dabūtu lietotāja naudu, ir iemesls, kādēļ mobilo telekomunikāciju kompānijas sākušas domāt, ka tām jākļūst par satura piedāvātājām un lejuplādēšanai jāpiedāvā mūzikas un video faili, kā arī ziņas, sports un vieglā pornogrāfija.
Piekļūt internetam ar mobilā telefona palīdzību ir varbūt visdārgākais veids. Aiz daiļrunīgām brošūrām un solījumiem patērētāju parādās brašā jaunā bezvadu realitāte. Centralizētās vadības un kontroles modelis atkāpjas komunikāciju brīvības ideju priekšā. Telefonu modernizācija drīz piedāvās vēl vairāk iespēju sociālajai kontrolei. Ar jauno attēla telefonu paaudzi visa (savienotā) pasaule kļūs par panoptikonu, pastāvīgo novērotāju un pastāvīgi novēroto pasauli, kurā publiskās un privātās, intīmās sociālās telpas un globālie tīkli no šī brīža ir pastāvīgi saslēgti. Tā kā mobilitāte arvien vairāk funkcionē tā, it kā tiktu izmantota kā elektroniska nauda, un tādu jaunu tehnoloģiju kontekstā kā biometrija, tā varētu kļūt par iecienītāko identitātes apstiprinājuma veidu – nauda un pase vienā, ko vada jūsu korporatīvā multinacionālā izvēle.
Vēl viens raižu faktors šajā sakarā ir tas, ka mobilajiem telefoniem ir patentētas sistēmas arhitektūras. PC operētājsistēmas atbrīvoja Linux un citas brīvās Unix versijas. Maksājot ar to, ka salīdzinājumā ar vidusmēra Windows vai Apple lietotāju mazliet vairāk jānopūlas, tās instalējot un uzturot, Linux kopiena bauda brīvību konfigurēt savas mašīnas tieši tā, kā viņi vēlas. Ar mobilajiem telefoniem mēs esam nonākuši atpakaļ slēgtajā patentu sistēmu, korporatīvo pētījumu un attīstīšanas laboratoriju slepenības un visuresošo neatklājamo vienošanos pasaulē. Liela daļa no brīvības piedāvātā, ko mēs tikai tagad sākam izbaudīt, savienojot internetu un brīvi programmējamus personālos datorus, pieslēdzoties mobilajiem tīkliem, ir apdraudēta. Mobilitātei steidzami jāpielāgo atvērtā koda princips.
Internets veicināja dāvinājuma ekonomiju, miljoniem iesaistoties komunikāciju apmaiņā bez finansiālās uzskaites. Sākot ar privātajām mājas lapām līdz komunikācijai vēstkopās un tīkla forumos cilvēki visā pasaulē izmantoja šo iespēju sazināties, izmantojot atvērtus un uz mērķi tieši neorientētus paņēmienus, kuri arī nekalpoja noteiktai vajadzībai. Kad ikviena komunikatīva darbība kļūst par uzskaites un izcenošanas priekšmetu, dāvinājuma ekonomijai pastāvēt ir grūti.
Sākumā mūs valdzināja fakts, ka tīkls nav ne lokatīvs, ne telpā noteikts, nebija nozīmes, kur jūs esat, kamēr vien bija pieeja tīklam. Tagad tas mainīsies. Līdz ar mobilajiem telefoniem, kā arī virkni citu aparātu, kas ir jūtīgi pret atrašanās vietu, informācijas sfēra kļūst saistīta ar ģeogrāfisko telpu. Visi lietotāji tiks piesaistīti ģeogrāfiskām vietām, kas paver plašas iespējas novērošanai un uzmācīgiem biznesa piedāvājumiem (dislokācijas noteikts surogātpasts).[11]
Kā savus novērojumus izklāsta Maiersons darbā ‘’Heidegers, Hābermāss un mobilais telefons’’ [12], mūsu priekšstati par komunikāciju jau ir izmainījušies un turpinās to darīt arī turpmāk. Mēs šobrīd esam gatavi pieņemt, ka komunikācija notiek, savienojoties divām mašīnām. Mūsu personiskā motivācija izmantot šos savienojumus ir mūsu iegribu un vajadzību apmierināšana, vai vismaz tas, ko pārdod industrija – personiskā brīvība dabūt to, ko mēs gribam. Daudzās šajās “komunikācijās” nav nepieciešama otra cilvēciska būtne, mēs piekļūstam informācijai, iegūstam datus. Tā nav ‘’lielā saruna’’, kādu to iztēlojās neoliberālais interneta guru JP Bārlovs. Tas stipri atšķiras arī no Hābermāsa idejas par publisko telpu. Tomēr šeit mums jābūt uzmanīgiem. Daudzi stāsti par jaunajiem medijiem runā par zaudējumiem, panīkumu utt. (saskaņā ar kultūras konservatīvo novērotāju pesimistisko uzskatu, ka e-pasts iznīcina gramatiku un pareizrakstību un tekstu rakstīšana ar datoru ir pēdējā nagla rakstītās valodas zārkā)[13]. Bet cik es saprotu, Maiersons saka kaut ko citu, viņš cenšas noskaidrot, kā mēs konceptualizējam komunikāciju. Tas iziet tālu ārpus šaurā kultūras konservatīvo novērotāju redzes leņķa un noved pie galvenās šī raksta idejas.
Runājot par jaunajiem medijiem vai komunikāciju tehnoloģijām, svarīgas ir ne tikai tehnoloģijas – to vēsā un kailā efektivitāte, bet kā tās iedzīvojas sabiedrībā. Brīvā tīkla piedāvājums ir pārdomāt mūsu attieksmi pret tehnoloģijām un no jauna konceptualizēt tehnoloģiskās sistēmas, kas uz tām balstās un rodas kopienās, kuras aktīvi iesaistās to veidošanā. Nākotnes tehnoloģijas pašreiz tiek attīstītas mūsu kolektīvajā sociālajā iztēlē, un tagadējās tehnoloģijas kā nākotnē iztēlotais formējušās pagātnē [14]. Mobilo telekompāniju gadījumā mums kā patērētājiem tiek solīts izdevīgums, kas balstās aukstā kara laika stila vadības un kontroles arhitektūrā. Viņu tīkli ir tehnoloģiskas šizofrēnijas un paranojas izpausmes. Brīvo tīklu piedāvājums ir ģenerēt alternatīvas nākotnes tehnoloģijas, kuras balstītos idejās, kas saskan ar vairākuma jeb pūļa viedokli. Tā ir utopija (pat ja jālieto šis vārds) imanences līmenī, kurā kontrole tiek nodota izplatītajai „daudzi -> daudziem” arhitektūrai. Nākotnes tehnoloģiju radīšana kļūst par uzdevumu, kurā var un vajag iesaistīties visiem.
Dažu gadu laikā bezvadu kopiena un brīvo tīklu ideja nogājusi garu ceļu. Atzīts, ka eksistē būtiska saistība starp brīvajiem tīkliem, brīvo programmatūru un brīvo aparatūru [15]. Tie ir atkarīgi viens no otra, lai garantētu ilgtermiņa izdzīvošanu. Piedāvājot atbrīvotu infrastruktūru komunikācijai, šādas kustības aizsargā runas brīvību un citas komunikāciju tiesības. Šo savstarpējo atkarību nesen sāka apzīmēt ar terminu ‘’tīkla komūna”. Tīkla komūnas ietver ne tikai fizisko tīklu, bet arī protokolus, kurus tas izmanto un saturu, kuru tas nes. Tīkla komūnas pārdefinē mūsu izpratni par publisko telpu elektroniskajā komunikācijā.
Tas, kā vēl trūkst, ir sociālā līme, kas salīmētu visu kopā – spēcīgs tīkla pašuzturēšanas un pašorganizācijas sociālais protokols. Ar Pico Peering Agreement vienošanos parādās rūpes par to, lai šāda sociāla līme būtu starp tīklu īpašniekiem. Citi atvērtā koda attīstītāji strādā ar FOAF, RDF un citām sociālā tīkla tehnikām, kas varētu palīdzēt savest kopā vienādi domājošos. Šīs pūles līdz šim nav vainagojušās ar masu atbalsta iegūšanu. Brīvā tīkla kustība, attīstās pateicoties stihiskam entuziasmam. Lai pāraugtu šo izolēto neliela skaita entuziastu būvēto brīvo tīklu saliņu līmeni un nodibinātu dzīvotspējīgas tīkla komūnas, jāapvienojas daudziem cilvēkiem no dažādām vidēm un kopīgi jāattīsta tīklojuma sociālie protokoli. Tas nozīmē, ka mēs beidzot pārvarēsim totalitārismu, kas piemīt gan kādreizējai, gan tagadējai bezvadu utopijai. Brīvie tīkli nav (cerams) tikai jauna bezvadu utopija, bet praktisks piedāvājums, kā lēnām izmainīt pasauli, ieviešot dažādas saistības ar tehniskajiem komunikāciju līdzekļiem.
Atsauces:
1 Par totalitārisma jēdzienu bezvadu futūrismā sk., piemēram, Gregory Whitehead: Out
of the Dark: Notes on the Nobodies of Radio Art http://www.somewhere.org/NAR/writings/critical/whitehead/main.htm.
2 Šis teikums attiecas uz šī raksta otro daļu, kura vēl nav uzrakstīta. Tajā tiks stāstīts par tādiem māksliniekiem un aktīvistiem, kuri strādā ar bezvadu tīkliem, kā Marko Peļhans un Shu Lea Cheang. Publikācija “dive” mājas lapā “Kingdom of Piracy” sniedz ieskatu no autortiesībām brīvajās kultūras un sadarbības platformas. http://kop.fact.co.uk3 Patiesībā visu elektromagnētisko viļņu spektru sākot ar ļoti zemām līdz pat ļoti augstām frekvencēm var izmantot komunikācijai. Mūsu izpratni par spektru bieži ierobežo valoda. Radio ir tikai viens no mūsu atrastajiem, mūsuprāt, derīgiem pielietojumiem. Radio darbojas zemākajā spektra galā. Kamēr siltums un redzamā gaisma ir tikai daļa no spektra, kuru mēs varam uztvert ar maņām, zinātnes progress ir radījis tādus spektra izmantošanas veidus, par kuru eksistenci pirms simts gadiem nebija pat nojausmas. Mēs varam redzēt pavisam sīkas un tālas lietas, kas savukārt nozīmē, ka mēs skatāmies atpakaļ laikā. Sk., piemēram, rakstu “Hubble’s deep view into the cosmos” http://news.bbc.co.uk/1/hi/sci/tech/3546803.stm.
4 Lai labāk saprastu spektra uzbūvi, apskatiet frekvenču sadalījuma karti
http://www.ntia.doc.gov/osmhome/allochrt.pdf.5 Labākai vārda “brīvs” izpratnei brīvajos tīklos piedāvāju manu lekciju piezīmes no prezentācijas Open Culture konferencē 2003. gada jūlijā Vīnē.
http://twenteenthcentury.com/uo/index.php/OpenCultures.6 Consume grupas mājās lapa http://consume.net.
7 Režģtīklu tehnoloģiju sākumā tika izveidota militāriem mērķiem un tagad to turpian attīstīt speciāla darba grupa no IETF, mobilā specializētā tīkla grupa (MANET). Protokolu specifikācijas ir publicētas RFC dokumentu formā un to darbība, izmantojot atvērto kodu.
8 Līdz raksta tapšanas brīdim režģtīkls veiksmīgi ir veicis nelielus eksperimentālus uzstādījumus (piemēram, savienojot līdz 30 darbībā esošiem portatīvajiem datoriem, izmantojot mobilo režģprotokolu), bet nav pārbaudīts lielākā mērogā.
9 Malkoms Matsons, kurš ir viens no Access To Broadband Campaign dibinātājiem, kā arī strādājis telekomunikāciju jomā 20 gadus, apgalvo, ka, ja tirgus patiešām būtu brīvs, joslas platums mūsdienās nemaksātu neko.
10 Noderīgs pārskats par atvērtā spektra izdevumiem Open Spectrum un New America Foundation atrodams http://www.newamerica.net/index.cfm?pg=article&pubID=1002.
11 Programmētāju, rakstnieku un mākslinieku grupa mēģina ieviest produktīvāku skatpunktu uz ar vietu saistītajiem “pakalpojumiem”, pārsaucot tos par “lokatīvajiem medijiem” - http://locative.net/.
12 Myerson George, “Heidegger, Habermas and the
Mobile Phone”, 2001.13 Varbūt patiesībā pastāv panīkums valodas lietojuma normās, varbūt mēs vairs nevaram uzturēt klasiskās grāmatu ēras vērtības. Bet pat ja tā, parādās dialektisks kompromiss, kā to jau 20. gs. 20. gados aprakstīja Benjamins. Šis kompromiss paredz, ka mēs arvien vairāk gūsim labumu no dalības. Internets, kurš pēc kultūras konservatīvistu pastāvīgajiem apgalvojumiem satur 99 % atkritumu, ir veicinājis līdz šim nepieredzētu teksta apjoma rašanos. Piemēram, dažādas neprofesionālu rakstnieku publikācijas parādās arvien biežāk kā nekad agrāk.
14 Barbrook Richard, “Imaginary Futures”, Chapter One, 2004 (drīz iznāks).15 Ebens Moglens Open Cultures konferencē, Vīnē, 2003: http://opencultures.t0.or.at/oc/participants/mogle.
